Šis nav bijis klusums pirms vētras....
Šajā gadā jau trešo reizi ir jāpārdomā - kāpēc....
Ir brīži, kurus mēs nekad negaidām, taču tie atnāk, kad vismazāk gaidām...
"Nav laiks. Ir tikai mirkļi - ellišķi sāpīgi un dievišķi skaisti". ( tā Imants Ziedonis)
Cik grūti ir dziedāt, kad sirds raud.... un tad nāk vieglums, kad skumjās iedziedāts cilveka mūžs....
....aiziet cilvēks, paliek skaistas atmiņas, diži darbi, gudri padomi... un paliek atstātās rūpes, ko novērtejam, tikai kad tās uzliktas uz pašu pleciem.... cik daudz nezinām cilvēkam klāt esot un cik daudz-paldies - palicis domās, nepateikts redzošās acīs..... un kas tas ir - bailes, mulsums, steiga....?
tapēc es nesteidzos.... piestāju, lai nesteigtos.... lai dalītos it visā....
arī skumjās....
...savā sidrī vienmēr glabāšu trīs saulainus smaidus - Judītes, Vaļas tantes un Ozolnieku vecāsmammas.....
Ar mīlestību....
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru